Jaunībā gribam otru pārtaisīt, mūs kaitina tas vai šis, mēs gribam, lai viss notiktu tikai pēc mūsu prāta. Bet tad, kad esi jau nobriedis, saproti – jādzīvo pašam un tam otram arī jāļauj dzīvot. Tu vairs negribi nevienu pārtaisīt. Taisni pretēji – tie mazie sīkumiņi, kas reiz šķistu izsmejami vai negatīvi, tagad ir tie, ko mīlu otrā cilvēkā.

Starp citu, otra puse mums palīdz turēties pie veselības. Tā otra cilvēka dēļ tu aizej uz kādu pārbaudi, uz kuru citkārt neietu, atmet kādu kaitīgu ieradumu. Juta, piemēram, palīdz man atmest smēķēšanu. Pagaidām gan nekādi neiznāk… Bet tas, ka viņa man palīdz nedzert, gan ir fakts. Ja būtu viens pats – egoists pesimistiskā garastāvoklī –, man mierīgi varētu uznākt apdullums, kad es spriestu tā: «Kam man dzīvot, labāk dzers!» Bet tagad labi zinu un saprotu, kādus sirdēstus sagādātu saviem mīļajiem, ja nedēļu vai divas būšu lopā, pēc tam kādā slimnīcā atveseļošos un vēl pēc tam nedēļu runāšu un kustēšos lēnāk, nekā to mēdzu darīt parasti. Es to negribu!

Kad agrā jaunībā apprecējos, man šķita – esmu zaudējis brīvību. Toreiz jau tā precēšanās vairāk bija no sievietes puses, kura gribēja būt pie vietas. Bet vecis vēl gribēja baudīt un izbaudīt. Tāpat bija ar mani – man šķita, ka šo jomu pietiekami nepazīstu. Grāmatās jau arī raksta, ka vīrietis ir poligāms… Arī dzīvnieku pasaulē tēviņiem apkārt parasti ir mātīšu bars.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ man vajadzēja laist pa kreisi. Tāpēc apbrīnoju tos vīriešus, kam šāda muļķīga iedoma gājusi secen.

Tā ir liela laime – trāpīt uz savu otru pusi un būt vienam veselam.