Svarīgi ir dzīvot, apzinoties, ka neesam pilnīgas, gatavas būtnes. Ka man, ka katram no mums ir vēl ļoti daudz jāmācās, lai ar savām darbībām, savu rīcību prastu ne tikai izdziedēt pašiem savus ievainojumus, bet arī iemācīties neievainot tos, kas ir mums līdzās.

Pārejas posmā pēc Elīzas mammas es paspēju vēl būt citās attiecībās. Tādā īstā Holivudas stilā – vienā elpas vilcienā iepazinos, vēlreiz apprecējos un uzreiz izšķīros. Un man liekas, ka daudziem – ne visiem, bet daudziem – ir tā problēma, ka blakus vajadzīgs kāds cilvēks, jo pats sevi neredzi. Un tikai šā iemesla dēļ tev vajadzīgs otrs cilvēks blakus. Kā tāds ekrāns. Kurā kā projektorā redzi to savu attēlu. O, tas esmu es! Un tad nav svarīgi, kas ir blakus. Galvenais, lai tikai ir tas ekrāns.

Bet veselīgas attiecības ir tādas, kur abiem lielos vilcienos no tā otra cilvēka neko nevajag. Ja abiem ir tāda sajūta, tur var būt ļoti auglīgas attiecības ar lielu dinamiku un kopīgās izaugsmes potenciālu.