Astoņus gadus biju kopā ar cilvēku, kuru ļoti mīlēju, taču izrādījās – viņš mani krāpj, un ne jau vienu reizi vien. Ikvienai sievietei ir ārkārtīgi sāpīgi, ka viņu krāpj, bet man katra šī reize bija kā pasaules gals. Jau tā pēc avārijas jutos nepilnvērtīga. Bet pēc visa šī… Es burtiski biju iedzīta zemē.

Visvairāk nožēloju to, ka attiecības nepārtraucu uzreiz, bet gadiem ļāvu sevi mocīt. Kāpēc? Tāpēc, ka ticēju – joprojām ticu – īstai mīlestībai. Man šķita: ja reiz esmu iemīlējusi šo cilvēku, vairs nekad dzīvē nesatikšu, nespēšu iemīlēt nevienu citu. Tā caur daudzkārtējo piedošanu ļāvu sevi pazemot. Patiesībā nevis ļāvu, bet pazemoju pati sevi. Pēc katras krāpšanas reizes gulēju gultā, raudāju un domāju – manai dzīvei vairs nav jēgas. Pēc laika atkal piedevu. Jo ticēju, ka cilvēks var mainīties. Pati pēc avārijas taču biju mainījusies… Tomēr nekas nemainījās. Līdz piedzīvoju, ka mīlestību var nokaut. Kādu rītu pamodos un sapratu, ka man vairs nav jūtu, nav nekā. Pilnīgs tukšums. Un izmisums. Biju pārliecināta – turpmāk man būs jādzīvo vienai, nekad vairs nespēšu nevienu iemīlēt. Trakākais, ka sāpināja ne tikai mani, bet arī visus tos, kas mani mīl, – vecākus, draugus. Viņi taču par mani tik ļoti pārdzīvoja! Tagad zinu: vairs nekad nepieļautu, lai mani krāpj. Nekad! To pašu saku arī sievietēm, kas man raksta sociālajos tīklos, – ja tu vīrietim neesi vislabākā un skaistākā pasaulē, viņš nav tevis vērts.