Mums patīk mētāties ar sprādzienbīstamiem jēdzieniem – laime, nelaime, mana dzīve ir sabojāta, viņš mani nomainīja pret citu…! Attopies, neviens tevi ne pret ko nemainīja, jo tādas tikai un vienīgi tavas vietas gluži vienkārši nav. Nav tādas vakances, no kuras tevi izņem un vietā ieliek citu. Tā ir otra cilvēka dzīve un izvēle, ar ko viņš vēlas būt kopā. Tava vieta ir pie tevis, tavā ķermenī.

Nav sajūtas, ka esmu tikusi vaļā no kaut kā šausmīga, ka mana dzīve tagad sākas no jauna, ka esmu nometusi zemē gadus un tagad man tie ir jāatgūst. Nē! Sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, un pieņēmu loģisku lēmumu. Man šķiet, neviens lēmums manā dzīvē nav bijis tik lēns un pārdomāts. Kad jau iet astoņpadsmitā reize uz riņķi, tiešām saproti – nav vairs nekādu bet, nujā, ne arī palaidīsim gar ausīm… Tu saproti, ka vairs nevari šajā kontekstā eksistēt, un punkts. Protams, restarts nenotiek nākamajā dienā. Mums pagāja astoņi mēneši. Aigaram šis pavērsiens nebija pārsteigums. Prasīju: tu gribi šķirties? Protams, jā. Nebija nekādu: ak, jel, paliec, es tevi mīlu! Vairāk tas laikam ir stāsts par lēmumu – tagad! Kad prāts to ir pieņēmis, solis ir jāsper! Draudzenes prasīja: un kā tālāk? Toreiz atbildēju, ka nezinu. Būtu šausmīgi garlaicīgi, ja mēs zinātu visu dzīvi uz priekšu.

Skatos uz draugiem un brīnos, cik gan dažādas ir tās receptes. Arī dīvainas. Mīlestība mainās. Manā dzīvē tā ir pakārtota draudzībai, un varbūt es pat tās abas jaucu. Būtiskākais ir abpusēja interese – pajautāt: kā tu jūties? Vai tev ir labi? Vai tiki galā?

Meitenes reizēm saka: “Cūka, viņš man nedāvina ziedus!” Daudz trakāk, ja nav empātijas, ja cilvēks aizmirst ieklausīties. Ziedi ir štrunts, lai nes kaut pliku avīzi – lai tikai tas nebūtu formāli. Es mācos, turklāt pēdējos gadus visai apzināti, no otra cilvēka negaidīt neko. Precīzāk – neizdomāt, ko gribētu sagaidīt…

Visus svarīgos lēmumus pieņemu ļoti lēni – arī tos, kas saistīti ar attiecībām. Nekad nemestu ārā pa logu koferus, neskrietu projām un tad atkal atpakaļ. Ja cilvēki prasa: “Kas notika?”, saku: “Nekas!” Vienkārši lēnām izsecināju…