Nav sajūtas, ka esmu tikusi vaļā no kaut kā šausmīga, ka mana dzīve tagad sākas no jauna, ka esmu nometusi zemē gadus un tagad man tie ir jāatgūst. Nē! Sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, un pieņēmu loģisku lēmumu. Man šķiet, neviens lēmums manā dzīvē nav bijis tik lēns un pārdomāts. Kad jau iet astoņpadsmitā reize uz riņķi, tiešām saproti – nav vairs nekādu bet, nujā, ne arī palaidīsim gar ausīm… Tu saproti, ka vairs nevari šajā kontekstā eksistēt, un punkts. Protams, restarts nenotiek nākamajā dienā. Mums pagāja astoņi mēneši. Aigaram šis pavērsiens nebija pārsteigums. Prasīju: tu gribi šķirties? Protams, jā. Nebija nekādu: ak, jel, paliec, es tevi mīlu! Vairāk tas laikam ir stāsts par lēmumu – tagad! Kad prāts to ir pieņēmis, solis ir jāsper! Draudzenes prasīja: un kā tālāk? Toreiz atbildēju, ka nezinu. Būtu šausmīgi garlaicīgi, ja mēs zinātu visu dzīvi uz priekšu.