(..) jebkuras attiecības nes atkarību vienam no otra. Ja attālinies, atkarība mazinās un manevriem ir citas iespējas. Tu zini, kā tevi var ievainot, un iemācies pati par sevi parūpēties. Tu vairs negaidi no otra, ka viņš rūpēsies par to, lai tev mazāk sāp, lai mazāk kaut kas tevi aizskar. Tu otram daudz konkrētāk un tiešāk vari pateikt: šo, lūdzu, nē, par šo vairs nestrīdēsimies, vienosimies nevienoties, mums katram ir tiesības uz saviem uzskatiem… Tāda labvēlīga atkāpšanās no cīņas, pārliecināšanas, pārveidošanas. Atdod godu tam, kas ir labs, bet mēģini tās nobirušās lapas aizslaucīt kompostā – lai pārtop par ko auglīgu, jo tas mūs kaut kādā veidā ir veidojis, audzinājis.

Distance ir nepieciešama, lai atgūtu sevi, savu es un mierīgi savā tempā ietu uz priekšu. Bet pilnīgi bez tuvības arī ir baigi grūti, jo zināmai enerģijas apmaiņai, mīļumam, mīlestībai, ieinteresētībai, uzmanībai, cieņai ir jābūt. Tas attaisno to, ka tiek saglabāts viss labais, kas kopā piedzīvots. Tikai jāspēj atrast to labāko, optimālo kopdzīves variantu! Ir lietas, ko varam darīt kopā, un ir – ko atsevišķi, un tur nav obligāti nepieciešams šķirties. Tas ir kā pārbūvēt līdzšinējo modeli uz kaut ko jaunu…

Man šķiet – ja dzīve nespiež pateikt striktu jā vai striktu nē, no galējiem lēmumiem būtu jāizvairās. Vienkārši padomā. Pavēro. Kur jāskrien? Kaut kur ir zeme laimīgā? Ja pazīsti savu ievainojamības zonu, esi iemācījies par sevi rūpēties, kas ir tāda reāla sevis mīlēšana, darbībā palaista programma, tas arī uztur pārliecību, ka vari iestāties par savām vajadzībām un pret to, kas tev neder.

Ļoti bieži krīzi attiecībās rada neizrunātās lietas. Ārēji ir bijuši daudz jauku brīžu – kāds ceļojums, kopīgs pasākums, pat ģimenes pieaugums, bet iekšēji visu laiku ir bijis kaut kas, ko kāds ir jutis sevī, kāds neuzdots jautājums, neatrisināta problēma, kas atlikta vienu reizi, otru reizi, trešo reizi… Iekšējā dzīve veidojas no mūsu sajūtām un emocijām. Un ne jau visas divdesmit četras stundas diennaktī ir vajadzības pēc tuvības un intimitātes, bet dažreiz vajag kādus „saplūšanas” mirkļus, kas dod sirdsmieru, dod pārliecību, ka otrs mani redz un pieņem manu iekšējo dzīvi, ka es varu būt atklāta, cik vien es gribu un ka otrs par mani nesmiesies, nekritizēs un nenoraidīs. Vienmēr ir tikai divas iespējas, ja nerunājam un nepieskaramies sev svarīgām lietām, tad mēs tuvojamies krīzei, ja mēs saņemam dūšu un mēģinām tām pieskarties, ar noteikumu, ka mēs viens otru neapēdam savstarpējos apvainojumos, un nepazemojam, tad tomēr mēs no krīzes attālināmies.