Manuprāt, jāizdzīvo fāze, kad ļoti labi saproti, ka otrs nemainīsies. Un ka dzīve vienmēr sastāv no maziem kompromisiem, piekāpšanās… Kad saproti, ka reāli vari mainīt tikai attieksmi sevī… Kad atrodi to savu jauno uztveri… Tad ir viegli. Jo tas absolūti foršais jau šajā vīrietī tāds arī paliek.

Mazus konfliktus var atrisināt, tos neturpinot. Jo katrs tik un tā paliks pie savas patiesības. Tu, diendienā esot kopā ar savu cilvēku, vari tikai celt, spodrināt – ar attieksmi, ar ieinteresētību, ar prasmi klausīties. Daudzām sīkām lietām. Tas sievietei dots – gan neredzamais zāģis, ar kuru otru vari nozāģēt, gan pulējamais līdzeklis, ar kuru otru uzspodrināt līdz zeltlietai.

Satiec vīrieti un intuitīvi jūti – mans cilvēks. Ar viņu kopā ir labi. Tuvāk iepazīstot, saproti – jā, vēlies būt kopā ar viņu vienmēr, vēlies bērnu no šā cilvēka. Tu viņu pieņem… Tik bieži sevī bloķējam to, ko jūtam.