Jāsaprot, ka izmainīt otru nav iespējams. Jāapjauš, ko tu gribi un ko šis otrs cilvēks tev piedāvā. Līdzsvars starp pieņemšanu un otra vēlmju uzspiešanu ir tāds ekvilibristisks. Svarīgi saprast – jā, es varu pieņemt otra trūkumus, bet tomēr ir lietas, kuras es pieņemt nevaru. Un ar šīm lietām arī nesamierināties.

Mīlestības attiecībās mums bieži pietrūkst saudzīguma pret otru, pret otra cilvēka jūtām.

Šīs jūtas būtu jālolo un jāizturas pret tām kā ar maigām kaķa ķepiņām, un tam jābūt abpusēji.

Mūsmājās mīlestību māk formulēt tikai mazie – lielie skatās viens uz otru un smaida.

Mīlestība ir tad, kad tavam mīļajam nakts vidū tik nežēlīgi iesāpas zobs, ka ir jābrauc uz diennakts palīdzības punktu, un tu pusaizmidzis celies un brauc līdzi tikai tāpēc, lai paturētu rociņu, kaut gan tev nākamajā rītā jāceļas pusseptiņos.

Mīlestība ir tad, kad tu no rīta skaties uz blakusgulētāju un tava sirds ir liela kā visums un mīksta kā bišu vasks, un tev birst asaras no tā, cik ļoti tu viņu mīli. Arī pēc 10, 25 vai 53 gadiem kopā.

Mīlestība ir tad, kad vannas istabā ir vairāk par vienu zobu suku, kad „labrīt”, „sveiks” un „kā šodien gāja” ir vairāk par „es tevi mīlu”, kad „pasniedz man, lūdzu, sāli” nozīmē – „es vēlos ar tevi kopā lēni un mūžīgi nosirmot”… un bail nav nemaz.