Vēl tagad ir brīži, kad gribas visu sviest malā un skriet prom! Kad gribas teikt (un es to arī saku): “Kāpēc, nu kāpēc es esmu kopā ar šo cilvēku?!” Bet – tie ir brīži. Un tā ir svarīgākā lieta, kas jāsaprot par attiecībām. Ka tie ir tikai brīži. Un tas brīdis nav minūte, varbūt tā ir stunda, diena vai pat nedēļa. Mums attiecībās ir bijušas krīzes mēnešiem. Pat gadiem ir bijuši grūti posmi! Bet es zinu, ka tas ir mans ceļš.

Tas bija paradokss: es nešķīru laulību, lai būtu ģimene. Vienlaikus uzturot pilnīgi nenormālu ģimeni. Es tagad varu sev to pārmest, bet, no otras puses – vecāku uzdevums nekādā gadījumā nav bērnus pasargāt no visām grūtībām. Taču ar šo pat speciālisti krīt grāvī, nejēdzīgi pārspīlējot bērna vajadzības. Jaunie vecāki domā: bērnam jādod viss labākais, viņu nevar emocionāli traumēt. Bet vecāki, kuri pārņemti tikai ar bērnu, faktiski viņu infantilizē.

Vēl viens brīnums ir manas ilgās partnerattiecības. Divdesmit trīs gadus esam kopā. Es to uztveru kā īstu dāvanu. Un arī kā darbu. Mani vecāki nebija laulībā, un viņu attiecības bija ļoti vētrainas. Un arī manas dzīves attiecības sākumposmā bija vētrainas. Nu, ko es tagad varu pateikt: ar visiem vīriešiem, ar kuriem man bija attiecības, ar tiem es arī precējos! Pēc šodienas mērauklām es būtu cilvēks ar ļoti mazu attiecību pieredzi, vienkārši tās uzreiz tika reģistrētas, un dzima bērni.

…mani kaitina masveida aicinājumi sevi mīlēt, jo nav vispārējas izpratnes, ko tas īsti nozīmē. Sarkans krūšturis – vai tā ir mīlestība? Atvainojiet, es nopirku veļu. Aiziet pie friziera – tā ir mīlestība? Tad arī zobus tīrīt ir mīlestība. Te ir tā problēma, ka gribam vieglus risinājumus, maz piepūloties. (..) Jo ar krūšturi un rožlapiņu vannu ir stipri par maz.

Piedošana nav iespējama bez izsāpēšanas. (..) Neder vārdi: aizmirsti un nedomā! Jo tieši tie jautājumi, kurus esam “aizmirsuši” visvairāk, turpina mūs vadīt. Daudz vairāk nekā tie, kurus esam izraudājuši un izsāpējuši.