Kopdzīve arī ir māksla. Un arī nevienmērīga.

Mēs dzīvojam. Un tā ir pietiekama liecība. Katrs, kurš mēģinājis ilgstoši dzīvot kopā ar otru cilvēku, saprot, ka tas ir… process. Šajā procesā ir sēkļi, kas kopīgi visiem. Un atvari, kas katram savi.

Citējot savas jubilejas lugu par tango – visforšākā ir dejošana divatā. Starp citu, tango vislabāk iemāca šo pieredzi – tu nevari dejot, uzlicis visu savu svaru partnerim, un nevari padejot, ja neesi sajūtams. Svarīgi ir stāvēt uz savām kājām un reizē dejot.

Ja man nebūtu ģimenes, es būtu aizgājusi ciet. Es nevarētu tā dzīvot. Būtu iekapsulējusies, un man būtu aizvilkušies ciet kādi būtiski kanāli. Dzīvot bez ģimenes – tas vienkārši nav man. Tēvs manai mammai ir uzdāvinājis ledusskapja magnētu, uz kura rakstīts: citi to sauc par haosu, mēs – par ģimeni.

Vīrietim jābūt pašapzinīgam, dāsnam, viņš nedrīkst būt skops. Skopi vīrieši, ak Dievs, kāda tā ir nabadzības apliecība, un tam nav nekāda sakara ar finansiālo nodrošinājumu.

Dvēselē dāsns vīrietis ar perifēro redzi pamana, ka, lūk, tur durvis ir vaļā un ka, iespējams, tai sievietei ir vēsi, un viņš bez aizmugures domas parūpēsies. Vienmēr, protams, ir tie, kas to izmanto sevis demonstrēšanai, bet patiesu prieku dod tie, kam tas ir ieaudzināts un nāk dabiski. Blakus šādiem vīriešiem kļūst gaiši.

Mēģinu caur mīlestības un labvēlības pozīciju saprast lietas, kas ir grūtāk pieņemamas. Ja kāds tev mēģina trāpīt sāpīgā punktā un tu aizvainojies, tad šis process sevī jānocērt pašā saknē. Uzreiz jāanalizē, kāpēc bija tik asa reakcija, lai otrreiz tevi nevarētu ievainot. Citādi aizvainojumi aug cits uz cita kā sniega lavīna. Un tas baigi iznīcina.