Es ticu, ka mīlestība ir iespējama vienmēr. Tomēr man šķiet, ka tajā ir arī pārāk daudz melu un nepatiesības. Pārāk bieži tiek mīlēti cilvēki, kuri mīl tevi. Un sajūsmas jūtas par to, ka tevi mīl, tiek nosauktas par mīlestību, it kā mīlētu tu. Savā vērtību pasaulē šīs divas mīlestības – pārpasaulīgo un savtīgo – šķiru.

Ja tu kādu mīli kā savu muižu, kā savu dienišķo spilventiņu, kā pašsaprotamību un vēl ar tiesībām – tas sevišķi raksturīgi Latvijas sievietēm –, šai mīlestībai nav nekādas vērtības. Mūsu patriarhālajā sabiedrībā vīrietis bieži vien ir kā sievietes identitāte – it kā viņa nebūtu nekas, kamēr nav otras puses. Tas ir ļoti uzkrītoši. Pilna Latvija ar gudrām, skaistām un nelaimīgām sievietēm. Nelaimīgām tāpēc, ka pareizās, mietpilsoniskās sabiedrības acīs viņas tiek skatītas gandrīz kā neizdevušās, kā nepilnīgas. Bet viņām nav vienalga! Viņām nav vienalga, kāds, lai tikai būtu otrā puse. Lūk, šo visu es gribu novākt no jēdziena mīlestība!

Taču esmu kļuvusi tik gudra, ka māku neuzticēties, ka vairs līdz galam neticu cilvēkiem. Par to sevi šaustu, jo līdz ar to varu neko nepiedzīvot. Atdot sevi pa bišķiņam? Pēc dabas neesmu tādas ietaises cilvēks, lai sevi dāļātu pa drusciņai. Kā tagad pieņemts – tik daudz paziņu, tik daudz draugu un katram pa kripatai, nevienam neko pa īstam. Un no katra paņemt to, kas izdevīgi, – o, šis man noderēs tai jomā, šis tur… Kā tāda bitīte lido un savāc nektāru no katras puķītes.