Tādas ir mūsdienu attiecības. Vīrs un sieva – darbaholiķi un karjeristi, vakarā katrs atstiepj uz dzīvokli savu pa dienu nomedīto „mamutu”, bet uz kā uzcept nav! Ģimenes pavards apdzisis! Un labi vēl, ja abu guvums ir līdzvērtīgs. Bet, ja manējais izrādās lielāks? Ir gadījies arī tā. Un tas uz attiecībām, protams, atsaucas ne visai labi.

Ja jūs man tagad jautātu, kas ir mīlestība, es teiktu – tie nav rožu klēpji un dārgas dāvanas. Tas ir tad, kad vīrietis aizčāpo uz veikalu pēc alus, bet pārnāk vēl arī ar šampūnu tieši maniem matiem, jo vakar pamanījis, ka tas beidzies. Tas ir tad, kad prasu – kad pēdējo reizi vispār ar vecajiem čomiem esi iedzēris?!, bet viņš saka – iešu ar tevi vai neiešu nemaz. Un kopābūšana neapnīk.

Manā dzīvē nekad nav bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena, bet iekāre – gan. Nepatika sev atteikt… Mīlestības jūtas gan parasti atplauka „procesā”, iepazīstot partnerus tuvāk. Sākumā viņus pieņēmu kā paziņas, draugus. Bet tad pēkšņi sapratu, ka esmu iemīlējusies. Patiesību sakot – mīlestību nevajag meklēt. Esmu pārliecināta, ka viss svarīgais vienmēr atrodas līdzās, ir tikai rūpīgāk jāieskatās.

Tikai ar laiku sapratu, ka sievietes spēks ir vājumā. Savas dzīves laikā esmu nogājusi ceļu no dedzīgas feministes līdz austrumu sievietei. Esmu iemācījusies sargāt pavardu, būt par īstu mammu, prasīt piedošanu un pat atvainoties tad, kad nemaz neesmu bijusi vainīga. Tas strādā, velns parāvis! Galvenais, nemocīt sevi par to, neizlikties, bet sajust, kā darbojas šis mehānisms.