Bet tagad padomā no otras puses – kādu tas iedod dzīves pieredzi. Rūdījumu. Skatījumu. Dziļumu. Kad biju maza meitene, protams, kā lielākā daļa no mums, arī es sapņoju par vienīgo liktenīgo mīlestību mūža garumā. Protams, varu par sevi paironizēt, ka nevajag jau vienmēr uzreiz precēties… Bet man tā ir sanācis, un es to pieņemu. Gribu domāt, ka sievietes vērtību nenosaka tas, kāda ir viņas ģimenes situācija vai tas, kāda ir viņas profesija. Sevišķi mūsdienās. Tagad vienas dzīves laikā cilvēki apgūst vairākas profesijas, nododas arvien jauniem hobijiem un, jā, arī precas vairākkārt. Iespējams, mūsdienās dzīve ir pārāk gara vienai mīlestībai.

Šķiršanās ir zaudējums, kas paredz arī to, ka tu pati iekšēji mazliet nomirsti. Nenoliedzami, tas bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē, taču šis posms ir beidzies. Tik savādi ir to konstatēt, jo attiecību sākumā mēs nekad nedomājam, ka tās varētu kaut kad beigties. Lielākā drosme no manas puses bija atzīt un pieņemt – tas tiešām ir noticis.