Cilvēki sapņo atrast savējos, domubiedrus, satikt tos, ar kuriem ir viegli būt kopā. Ja dzīvē tu sastopi kādu, ar ko jūties “kā no vienas planētas”, tā ir īpaša svētība. Tādu, ar kuriem sajūti radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus, ir daudz, tomēr cilvēku, ar ko pabūt mirkli kopā un patiešām justies “kā no vienām mājām”, ir maz. Esmu raudājusi aiz laimes, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas zvaigznes.

Attiecībās jāpavada tik ilgs laiks, kamēr tajās augam. Iemācāmies pieregulēt savu ego, piekāpties, saprast un pieņemt otru. Jo pieņemšana ir viena no lielākajām dzīves mācību stundām – tā savā ziņā ir arī dziedināšana.

Izskatās, ka šajā dzīvē man vairs nav paredzētas paviršas attiecības, arī pati vairs tādas nemaz neveidoju, bet tās, kas nāk un izveidojas, ir tik ļoti sirds līmenī, ka atliek vien pateikties Debesīm.

Cilvēki cits pēc cita ienāca manā dzīvē, lai kaut kādā veidā man palīdzētu. Ar atbalstu, padomu, būšanu līdzās. Dvēseles radinieku uzdevums ir palīdzēt mums iet uz priekšu. Tāpēc arī viens pie otra pievelkamies. (..) Šobrīd tolaik sastaptie cilvēki man vairs nav nepieciešami, lai man palīdzētu. Nu mēs vienkārši baudām viens otra klātbūtni.