Nākamās attiecības? Bet kurš gan iepriekš zina, ka tās būs īstās? Kad divi pieauguši cilvēki sanāk kopā ar vislielāko mīlestību un saskaņu, tad arī ne pirmais gads un pat ne pirmie pieci gadi ir tie, kas nosaka, ka viss ir un būs ideāli. Tad tikai viss sākas – šie cilvēki viens otru meklē, mācās saprast un mainās viens otram līdzi.

Vīriešiem raksturīgi uzskatīt sevi par nemaināmu vērtību – kāds es esmu, tāds esmu!

Bet, būsim godīgi, dzīvojot ar otru kopā, mēs maināmies. Ak Dievs, mēs visi maināmies! Pat mani kaķi, kad paliek ar manu vīramāti, izturas citādi nekā ar mani! Mēs pieskaņojamies, mēs pieņemam cits cita rakstura iezīmes un īpatnības, mēs nedarām to, kas otram nepatīk, mēs neviļus veidojam kaut ko pilnīgi savu, saderīgu, savu ģimeni, kas ar citu cilvēku veidotos pilnīgi citādi, absolūti citādi.

Man liekas, ka galvenais, lai ar otru cilvēku ir, par ko runāt, ir, par ko pasmieties, un beigu beigās ir labi arī, blakus sēžot, klusēt. Man šķiet, ka to, vai cilvēks ir īstais vai ne, parāda tieši tas, cik viegli, cik brīvi un interesanti ar viņu runāt. Ja ir sajūta, ka ar cilvēku runātu stundu, divas, trīs un vēl varētu, tas jau tomēr rāda dvēseļu saderību un ir pussolītis pretī, lai attiecības izdotos.