Mēs gribam attiecības, bet negribam cilvēku, jo, tiklīdz mēs dabūjam cilvēku, viņš traucē būt mūsu izdomātajās attiecībās. Mēs īsti vairs negribam ne ar vienu rēķināties, gribam, lai pielāgojas mums. Ir aizmirsies, ka attiecības jau neveidojas autonomijā, bet berzē. Un, ja es tik ļoti gribu spoguļoties pati sevī, tad par ko vispār ir attiecības?

Ja attiecības pārvēršas par darbu, tās vairs nesagādā prieku. Manuprāt, cilvēkus pārī vieno kopīga priecāšanās par piedzīvoto. Tāpēc mēģinu būt zinātkāra, rotaļīga, atvērta, flirtēt, pavedināt un netaisīt drāmu no vārda nē. Sekss tajā visā ir likumsakarīga sastāvdaļa. Mēs abi eksperimentējam, mēģinām izzināt viens otru un abu kopējo potenciālu. Mēs mācāmies kopā atslābināties, nevis iespringt.

(..) ilgtermiņa monogāmas attiecības, manuprāt, ir lielākā ekstra un augstākā pilotāža, uz kādu cilvēks attiecībās ir spējīgs. Everesta iekarošana uz tā visa fona nobāl. Visu cieņu tiem, kam izdodas partnerattiecību svēto trīsvienību – iekāri, mīlestību, tuvību – celt godavietā un ar cieņu izbaudīt. Šiem cilvēkiem esmu gatava celt pieminekļus un piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni.
Kvalitatīvas attiecības paredz transformāciju, attīstību, izaugsmi. Esmu pateicīga par katru dienu, kuru man izdodas nodzīvot ar pluszīmi šajā modelī.

Cilvēki iemīlas, un cilvēki iekāro, tāda ir cilvēku daba, bet briedumu, manuprāt, raksturo spēja šādā brīdī nepalaist garām kontekstu un parūpēties par būtisko. Senie grieķi iemīlēšanos pielīdzināja slimībai, kas vienkārši jāpārslimo, nepiešķirot tai īpašu nozīmi.