Man šobrīd vairs nevajag vīrieti par katru cenu, lai būtu ērtāk un vieglāk. Es varu dzīvot viena. Man ir bērni, pieredze un vēlme būt laimīgai, nesamierinoties ar kaut ko mazāku. Tagad man ir laiks sev. Savām domām. Varu atļaut sev kaut ko negribēt, kaut ko nedarīt.

Esmu sev jautājusi – kas ir lielāks grēks? Neieklausīties sirdsbalsī, lauzt sevi un censties saglabāt ģimeni par katru cenu, – vai palaist to vaļā? Var jau būt, ka tas ceļš kopā ar otru cilvēku man bija jāiziet un jāizsāp? Bet tā es sevi padaru nelaimīgu, un tad no manis nāk enerģijas, kas padara nelaimīgus citus.

Man arī nav vajadzīgi tauriņi vēderā, es neuzskatu, ka mīlestība ir tauriņi – manuprāt, tā ir miera, harmonijas un sapratnes sajūta, kad otrs cilvēks saprot to, kas notiek manā dvēselē. Bet, ja es jūtos nesaprasta un ne īsti laimīga, tad vīrietis to jūt, un viņam arī šķiet – ja es nevaru darīt sievieti laimīgu, tad kam tas viss vispār vajadzīgs?