Citā reizē kāds ķēms no vīrieša, manu raudāšanu ieraudzījis, pamācīja, ka nedrīkstot nevienu sev tik tuvu laist klāt, tā neesot pareizi dzīvot. Pārāk mīlas moku pārņemta biju, lai viņam oponētu, bet pie sevis nodomāju: “Tu, vecais kretīn! Kāda jēga tad vispār ir dzīvot? Lai beigās atcerētos, ka nekas nav bijis pa īstam? Nu tā – līdz kaulam? Lai mana dzīve būtu tāds pats garlaicīgs mēsls kā tavējā?