Es neticu Dievam, nē. Es neticu “ja būs lemts”. Un vēl vairāk es neticu neticēt nekam, nē.

Katrs tic savai ideoloģijai un katram ir jātic kaut kam. Ticot mēs atrodam savu jēgu iet uz priekšu, domāt uz priekšu un sasniegt.

Kam es ticu?

Es ticu mīlestībai. Skaistai “tauriņi vai viss zoo vēderā” mīlestībai. Nepārprotiet, nerunāju par romantisko filmu mīlestību, kur puisis sastop meiteni, ir liels strīds, solījumi un happily ever after, nē, nē un nē. Es runāju vairāk par mīlestību, kas iet pāri visam un visiem. Mīlestībai ar nesaskaņām, atšakirīgiem uzskatiem un kompromisiem vienam otra dēļ. Neticu nereālistiskiem solījumiem darba nogurdinātam neizgāzt ūdens spaini uz otra, nedusmoties par sīkumiem, kas tiek uzspūsti lielāki nekā patiesībā ir, un pavisam noteikti neticu solījumam mīlēt un būt blakus līdz mūža galam, nē. Liekas bez malām muļķīgi solīt neiespējamo, jo, solot neiespējamo, solījums nepastāv, tas ir tukš un nepiepildāms. Es ticu solījumam ievilkt elpu, aizskaitīt līdz desmit un apdomāt pirms runāšanas, es ticu solījumam mīlēt, kamēr vien attiecībās tiek ieguldītas divu cilvēku pūles.

Es ticu mīlestībai, jo tas ir skaisti domāt par otra labumu, par otra labsajūtu, par otra dvēseli un prātu. Ir skaisti mīlēt un tikt mīlētam, un, manuprāt, nav nekā skaistāka un iedvesmojošāka par ģimeni, kas ir pilna ar reālistiskiem solījumiem.

Tici Dievam, tici “ja būs lemts” vai tici neticēt nekam. Ticim tam, kas dara tevi laimīgu. Mani laimīgu dara cilvēka skaistākā prasme – prasme mīlēt tīri un patiesi.

Es ticu, ka mīlestība dara mūs skaistus, veselus un laimīgus!