Mums ar draudzenēm ir tāds termins, runājot par attiecībām ar pretējo dzimumu: «Tas ir mans dzīvnieks.» Cik bieži liekas: tāda smuka meitene un nu šitāds te blakus… Bet viņiem iekšā ir tā vilkme, magnēts un iekšējais prieka kliedziens. Jo viņš ir viņas dzīvnieks. Un nevis mans – tāpēc no malas pat nesaprast, kur tur tā pievilcība varētu slēpties. Tuvu draudzeņu lokā mums ir samainījušies pāri, un man tas nešķiet kaut kas tāds. Es priecājos par katru, kas atrod savu īsto dzīvnieku.

Es zinu, ko negribu. To gan es zinu! Es negribu būt sieviete vadītāja attiecībās. Negribu būt lokomotīve. Man gribas sev blakus par mani gudrāku vīrieti. Tādu, no kura varu mācīties. Tādu, kurš mani, kura jau ir laimīga, padara vēl laimīgāku. Man negribas būt tai stiprajai. Es zinu, ka varu tāda būt, jo tāda esmu. Bet es vairs negribu. Ja tā, tad es labāk dzīvoju bez vīrieša, nekā ģimenē patiesībā ienāk vēl viens bērns. Man nevajag muskuļus, bet prāta ziņā stipru un spēcīgu, un, protams, mīlošu. Es varu gaidīt to mīlestības sēklu, tad varu gaidīt asniņu, tad pumpuru un pēc tam ziedu.