Modernā sabiedrībā mēs arīdzan arvien vairāk izprotam, ka daudz kas no tā, kas sabiedrībā ticis uzskatīts par vīrišķību un sievišķību, faktiski ir tukši stereotipi, patriarhālas autoritatīvas sabiedrības iedibināti. No tiem būtu labāk atbrīvoties. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka mēs esam aseksuālas būtnes, tieši otrādi.

Katram ir tiesības būt seksuālai būtnei pēc savas un bioloģiskās būtības, bet sociālās lomas tas neierobežo.

Tātad sieviete var būt astronauts, var būt prezidente, bet vīrietis var būt tas, kas paliek mājās tēva atvaļinājumā, kamēr sieva, kas pelna vairāk, iet uz darbu kādu laiku pēc bērna piedzimšanas. Tādā veidā es redzu moderno sabiedrību.

Es kā bērns mammai teicu: «Neuztraucies, dumju vīru es nekad neprecēšu. Ja neatradīšu gudru, tad vispār neprecēšos. Viss.»

Bet ar dumju nevar sadzīvot. Vajag tomēr gan kopīgas, gan kontrastējošas intereses. Ja viens ir ārkārtīgi ātrs, straujš, tad otrs var būt lēnāks, citādi diviem lēniem un diviem ātriem ir grūti kopā. Bet citādi – ja vienam ir interese par sportu vai mākslu, tad vajag būt arī otram. Protams, ir arī izņēmuma gadījumi, katrs atrod savu vietu un iekārtojas, bet tas noteikti ir grūtāk.

Mana paaudze laulību uztvēra kā nopietnu lietu. Šķiršanās tika uzskatīta par izgāšanos. Bet veiksmīga laulība var būt tikai tad, ja visu laiku notiek pielāgošanās. Ja abi laulības jēgu ņēmuši nopietni un piestrādājuši, lai abu partnerība varētu turpināties.

Labā griba un pozitīvas jūtas pret otru ir galvenais. Svarīgākais – vai es ar šo cilvēku jūtos labi un vēlos palikt kopā.