Redziet, kad jaunības mīlestības pirmais skurbums pazūd, svarīgi, lai ir saprašanās un cieņa. Ja tu redzi, ka tev blakus dzīvē ir prātīgs cilvēks, kas tev palīdz gan priekos, gan grūtā brīdī, ka tev ir draugs, kuram visu vari teikt un kurš tevi par to neknābā, – tā ir liela laime. Ir teiciens, ka mīlestība nav skatīšanās viens otram acīs, bet gan vienā virzienā. Tas man patīk. Otru nedrīkst aprīt – ar to domāju, ka cilvēkam kādreiz jābūt arī pašam ar sevi vien.

(..) viens otram nemitīgi jāpielāgojas – kuram pārim vairāk, kuram mazāk, bet es neticu, ka var mūžu nodzīvot kā divi balodīši, laimīgi dūdojot. Tā pirmā mīlas jūsma un patikšana jau pāriet, un pēc tam acis un ausis jātur vaļā, lai saprastu, kas pašam un otram mainās, ir jāpielāgojas.