Ja sieviete zināmā vecumā domās: lai jau vecais iet pašancēt, es te putru pavārīšu – nebūs labi. Jo tur jau rodas tas mūžīgais konflikts: viņa mājās, viņš darbā. Kad vīrs pārnāk mājās un grib atslēgties no visa, sieva vēlas uzzināt, kas jauns pasaulē, vaicā: kā tev gāja? Vecis tai brīdī gatavs viņu izmest pa durvīm. Viņam bijis tik daudz stresa, ka gribētos parunāt visu ko citu, tikai ne par darbu, un jautājums Kā tev gāja? šķiet briesmīgākais pasaulē. Bet otru cilvēku arī var saprast – viņa taču visu dienu gaidīja, kad beidzot varēs parunāties, bet nu ar viņu nerunā. Tāpēc seko pārmetumi: bet kāpēc tu ar mani nerunā?! Citādi ir tad, ja abi centrēti uz putru. Tad iespējama saskaņa.

Kad tu tomēr sāc meklēt, tad saproti, cik grūts process ir atrast pareizo pusi. Piemēram, man smadzenēs nav ne grafiskās, ne muzikālās kartes. Kādam attīstīts tieši tas. Cik labi, ja izdodas atrast tādu cilvēku, kura tukšumus vari aizpildīt tu, bet viņš tavējos.

Man nekad nav paticis vārds sieva, es saku – dzīvesdraugs. Jo tas nozīmē, ka ir ne tikai kopīgi bērni, bet ka arī jūsu pasaules saprašana ir apmēram vienāda. Un, ja tev blakus ir dzīvesdraugs, tas nozīmē, ka arī krīzes brīdī tev šis draugs varētu palikt blakus.

(..) cilvēki bieži vien apprecas seksuālās pievilcības dēļ. Viņi rada bērnus, viņiem ir pienākumi. Bet pēc divdesmit gadiem tev pēkšņi jāsāk domāt – kas tas tāds man te blakām?! Varbūt blakus esošais cilvēks neattīstās, varbūt viņam ir pavisam citas intereses. Varbūt viens sāk bļitkot un dara to pārāk bieži, bet otrs regulāri paliek viens.

Ir sievietes, kuras, piemēram, līdz 30 gadiem nav apprecējušās, un viņas sāk pārstāvēt vienu tādu kategoriju, kurā ģērbjas sarkanā, spilgti krāso lūpas, parādās šķēlums… Un tev kā vīrietim vienkārši ir jāsaka tas kompliments. Tas tiek tā kā izrauts no tevis – cik tu šodien smuki izskaties. Kompliments tiek provocēts!