Mēs mīlam, priecājamies, raudam un ienīstam. Ejam gulēt un ceļamies kopā, dienām nerunājam un viens otru esam gatavi nožmiegt. Bet tā jau ir tā melnbalto klaviertaustiņu skanēšanas burvība, kas pāri visam skan mīlestībā. Pirms 15 gadiem es jautāju un viņa teica JĀ. Vai es to jautātu viņai arī šodien!? Jā, jā, jā. Jo arī šodien, gluži tāpat kā pirms 15, pirms 24 gadiem, kad pēc disenes, pavadot viņu uz autobusa pieturu, devu viņai buču, cerot saņemt atbildi uz lūpām, bet saņēmu pretim “tikai” vaigu, gribu viņu sev, lai viņa ir man.