Kad saej kopā ar otru cilvēku, nevari apsolīt viņam, ka divdesmit gadu abi iesiet pa vienu un to pašu ceļu. Kādā brīdī saproti, ka ejat vienā virzienā, bet attālums starp jums ir tik liels, ka jāsasaucas, lai otrs sadzirdētu. Pa vidu vēl ir bērni, un viņi jau arī redz, ka sencīšiem neklapē. Pats esmu redzējis cilvēkus, kas ir kopā piespiedu kārtā, bet sadzīves uzspēlētais neīstums un meli nāk ārā pa visām vīlēm, un viņu bērni arī tāpēc kaut kādā ziņā ir sačakarēti. Jo no bērna jau neko nevar noslēpt, viņš uzreiz visu jūt. Ja ejat katrs savu ceļu un darāt savas lietas, attālināšanās ir neizbēgama.

Kāpēc vispār nosaukt par gadījuma sakaru divu cilvēku lēmumu forši pavadīt laiku kopā? Kāpēc pazemināt šī notikuma vērtību? Varbūt šis vakars izrādīsies pats foršākais notikums, kuru atcerēties uz nāves gultas. Kā to var zināt?