Man tiešām kādreiz likās, ka apprecoties var zaudēt kaut kādu brīvību. Bet nē. Ir tikai vēl labāk. Taču par sevi teikšu godīgi: jā, pirms gadiem desmit es nebūtu precējies. Tad man likās, ka solījums uzliek pienākumus, un tas to tiešām arī dara. Man liktos, ka varbūt tomēr īsti negribu. Bet tagad es esmu gatavs uzņemties atbildību. Solīt. Tik daudz kas dzīvē jau tāpat ir nonivelēts. Tad kāpēc kaut šo jomu neturēt cieņā un godā?

Mēs jau neesam divi mierīgākie cilvēki pasaulē satikušies. Tāpēc mums ir jārunā. Un daudz jārunā. Citādi krājas, līdz sakrājas. Mums ir bijuši konflikti, un, pateicoties tiem, mēs esam sapratuši, ka labāk laikus izrunāt. Un ka ir dienas, kad labāk nemaz nerunāt, bet nogaidīt. Bet tas jau nav kaut kas unikāls. Tā cilvēki dzīvo. Tā ir kopdzīve.

Domāju, tas no vīrieša puses arī ir lielākais mīlestības apliecinājums sievietei – ka esi gatavs ar viņu iet tālāk. Lielākais un arī skaistākais.

Protams, ka mēs varējām neprecēties. Bet es joprojām saņemu milzīgi daudz pozitīvu emociju no tā, ka apprecējāmies.