Galvenais ir, lai vecāki nerisina caur bērniem savas attiecības. Kas diemžēl dzīvē nereti notiek. Ideāli, ja savu negatīvo attieksmi uz aizvainojumu pret bijušo partneri māk noslēpt tā, ka par to neviens pat nenojauš. Nekad neizteikt sliktu vērtējumu par otru no vecākiem, bērnam dzirdot. Jo bērnu tas traumē. Bērnam tie joprojām ir tie paši viņa vecāki. Dzirdot kritiku par saviem vecākiem, bērnam grauta pašapziņa.

Ar vīrieti viss ir vienkārši: kamēr tavs ķermenis ir salīdzinoši labā stāvoklī, kamēr izskaties vēl ne pavisam vecs – viss ir kārtībā. Bet tad nāk apjausma, ka tā būs vēl tikai kādu laiku. Un tad pēkšņi tas laiks, kas atlicis “būt formā”, jau izskatās tāds pavisam mazs… Lūk, un tad ir jāsāk steigties dzīvot. Tad uzreiz galvā uztop tas saraksts ar visu, ko vēl neesi paspējis un kas steidzami jāīsteno.

Kas ir vissarežģītākais… Es diezgan daudz beidzamajos gados – pieļauju, tas saistīts ar maniem gadiem un pusmūža krīzi – esmu domājis par to, kā es dzīvoju. Un viens no galvenajiem secinājumiem: ir jāatbrīvojas no tā, ko man negribas un kas man traucē. Tai skaitā es arī gribētu netikties ar cilvēkiem, kas man nesimpatizē vai nepatīk. Un pavadīt vairāk laika nodarbēs, kas patīk un sagādā prieku. Skan vienkārši, bet to panākt nemaz nav tik vienkārši. Jo piekrist ir vieglāk nekā pateikt “nē”.