Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi. Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – īstu – tevi var patiesi mīlēt.