Ne mums lemts zināt, ko domā un dara Viņa Augstība Gadījums.

Cilvēki mēģina režisēt savu dzīvi, bet tikai Viņa Augstība Gadījums zina, kā saliks to situāciju ar notikumiem, ar partneriem…

Viņš spēlējas. Un tu vari mēģināt uztaisīt to lugu par katru cenu un sarežisē, bet tad redzi – te ir pauze, te pat uz skatuves neviena nav. Es tādai sarežisēšanai neesmu domāts. Atzīstu Gadījuma spēku.

Tā dzīvē notiek, ka ir kāds posms, ka tu atrodi kopīgu valodu ar cilvēku, tu ar viņu tiecies, viņš tev kaut ko dod, tu viņam arī, un tad tas vienkārši izbeidzas. Tas dažkārt ir dabiski, citreiz arī sāpīgi, bet sava jēga tam ir. Jo skaists ir tas mirklis, kad tu pēkšņi ieraugi esenci, tos mirdzošos kristālus, kas paliek pāri no attiecībām. Un pat nav tik būtiski, vai tas ir intelektuāls vai intīms sakars.