Mums vīriešiem ir tipiski, ka nenovērtējam sievieti blakus. Labākais brīdis attiecībās pienāk, kad saprotam, ka sieviete mums blakus ir kas svarīgāks nekā bijām iedomājušies. Un, ka sieviete laulībā var iedot kaut ko tik svarīgu, ko tu pats nespēj.

Svarīgākā lieta, kas jāmācās, – prasme sarunāties. Tā vienmēr sākas ar vēlēšanos dzirdēt otru cilvēku. Nevis pateikt savu sakāmo, bet dzirdēt otru… Labs piemērs ir kurlmēmi cilvēki. Daudzi no viņiem tādēļ, ka nedzird, nespēj arī runāt. Ja tu nedzirdi otru, tu nespēj ar viņu runāt. Ja tu esi kurls pret otru, arī visas tavas runas ir nulles vērtībā.

Ciešas, labas attiecības nav stāsts par pareizās tehnikas iemācīšanos. Galvenais uzdrošināties atvērties citam cilvēkam. Cilvēki, kas uzsāk attiecības divdesmit gadu vecumā, to vēl nesaprot. Tāpēc vienā brīdī ar to motivāciju, ar kuru cilvēks apprecējās divdesmit gadu vecumā, ir par īsu. Tāpēc vienā brīdī visas attiecības nonāk kritiskā posmā. Tad vai nu sagāžas viss, kas bijis, vai arī tu mācies atrast dziļāku iemeslu kopā būšanai. Taču – ja neesi atradis dziļumu sevī, nevari atrast dziļumu attiecībās. Tev vienkārši tas neienāk prātā.

Visi, kas iesaistījušies dubultās attiecībās, ir dziļi nelaimīgi cilvēki un dzīvo puspatiesībā. Nekas tik briesmīgi negrauj cilvēku no iekšpuses, kā dubultā dzīve.

Mums šķiet, ka attiecībām jāgarantē salds komforts. Taču, tām attīstoties, vienmēr kādam sāpēs – vai nu tavam ego, vai mīlestībai.