Manis veidošanās pirmsākumi man seko visu dzīvi, un brīžiem pat neapjaušu, cik ļoti tas ietekmē dzīves gājumu, attieksmi pret citiem cilvēkiem. Piemēram, man ir paniski bail kādu pielaist sev klāt, jo šķiet — nesapratīs, nebūs. Ja tomēr kādam atveries, un nekas nesanāk… Tā man bija liela personiska traģēdija.

Interesanti, bet man nav nekādu prasību pret sievieti. Kā vispār otram var izvirzīt prasības? Bet humora sapratne – tas gan ir kas ļoti svarīgs. Jo, ja tas nav kopīgs, nekā arī nebūs. Humora izjūta ir ļoti liela cilvēciska kvalitāte. Turklāt abiem dzimumiem. Ja nu par to, kas man sievietēs nepatīk, tad tas ir inertums. Kā būs – tā būs… Tas gan nekur neder. Un labai gaumes izjūtai jābūt. Bet sievietēm jau parasti arī ir.

Attiecības jau nav grāvi rakt. Tā nav joma, kur, cik daudz darba ieguldīsi, tādu rezultātu sasniegsi. Nu nevar šo lietu noķert kā zivi. Bez liktenīga īstuma nekas tur nesanāks.