Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas – patiesībā visas labākās iespējas – ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairākums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā ko teikt.