Ziniet, kā – mīlēt Dievu vai, piemēram, cilvēci ir daudz vieglāk nekā vienu konkrētu cilvēku – tieši tādu, kāds viņš ir. Es gribu labāk un gudrāk saprast pats savu iekšējo neapmierinātību un mazāk to visu vērst pret šo pasauli. Kā teica kāds tibetiešu skolotājs: «Pēter, ja tev liekas, ka ar šo pasauli kaut kas nav kārtībā, visdrīzāk tu vienkārši esi nogājis no pareizās prakses.» Īstenībā pasaule ir tāda, kādai tai jābūt, un varbūt pat nemaz nevar būt citāda. Jautājums, cik tu pats spēj apzināties sevi tajā. Un tas ir daudz, daudz grūtāk nekā ņemties par un pret šo pasauli.

Jo inteliģentāka sieviete, jo viņai grūtāk, tāpēc, ka viņas prasības un standarti ir ļoti augsti. Tāpēc daudzas vai nu paliek vienas, vai šķiras. Tad viņas uzkaras un meklē izeju zināšanās – lasa, iet uz kursiem, meditē, mācās valodas. Bet vīrietis uzskata, ka ar viņu viss kārtībā, un rodas vēl lielāka plaisa starp viņu garīgo pasauli. Un tad viņi dažas reizes nedēļā tikai draudzējas ar organismiem. To mēs saucam par ģimeni.

Reiz kāds ir teicis, ka sievietes vērtības mērs ir vīrietis, kuru viņa mīl.

Esmu ticies ar daudzām sievietēm, kuras ir ekonomiski pašpietiekamas, ar labu izglītību, bieži strādā ārzemēs. Viņām ir grūti, jo viņas negrib ģimeni, negrib bērnus. Viņas zina, ka tas nepadarīs viņas laimīgas, ka tas nevar viņas piepildīt, ka tā nav dzīves jēga. (..) Tas nav egoisms, ka viņas negrib uzņemties atbildību, bet viņām nav nepieciešamības pozicionēt sevi caur bērnu. Viņas redz jēgu mazliet augstāk.

Mīlestība ir pirmatnējais realitātes stāvoklis. Tas ir tik augsts un dižs, ka neviens intelektuāls cilvēks nevar to definēt un panest, jo mīlestība ir pārāk smaga un liela. Mēs jaucam mīlestību ar jūtām. Mīlestība ir sajukšana prātā. Tu nevari būt intelektuāls un ar mīlestību. Intelekts vienmēr sašķaida, definē, defragmentē realitāti. Vārdu “mīlestība” mēs esam tiktāl degradējuši, ka ietērpjam to savos aprobežotajos fantomos, kurus mēs vēl, turklāt, aizstāvam.