Var būt situācijas, kad šķirties ir veselīgi, bet neesmu pārliecināts, ka visi tie pāri, kas izšķiras, ir izdarījuši visu iespējamo, lai tomēr nešķirtos.

Tas ir ļoti grūti, jo jākāpj pāri tam, ka jūties aizskarts vai nenovērtēts. Bet ir ļoti rūpīgi jāizvērtē sava lēmuma cena. Risinājumu var atrast pat tad, kad tas šķiet nepatīkami un neiespējami. Manuprāt, gan psihoterapija, gan pāru terapija noteikti ir viens no risinājumiem.

Ja diviem cilvēkiem ir kopīgas vērtības, tad viņiem ir, par ko runāt, un viņi bez kāda iepriekšēja plāna vai nodoma viens otram sāk kļūt svarīgi.

Esam sapratuši, ka pārī abiem jābūt vairāk vai mazāk vienlīdzīgiem – vienu brīdi vīram var būt vairāk darba, bet sievai mazāk, tad atkal otrādi. Visam jāsakrīt kā zobratiem sazobē – tikai tā var izvairīties no krīzēm. Ja pārī viens kļūst pārāk dominējošs, rodas gan galvassāpes, gan sirdssāpes.

Smejos: esmu feminists. Uzskatu, ka sievietēm jābūt neatkarīgām vai vismaz potenciāli neatkarīgām – ja dzīve sašķobās, sievietei jābūt spējīgai sevi nodrošināt un būt gandarītai par to. Ikvienai sievietei jābūt izglītībai un karjerai, kuru viņa var iedarbināt ar pilnu jaudu, ja tas kļūst nepieciešams. Un man, vīrietim, tas ir jāatbalsta, nevis jāapkaro.