Bez krīzēm nekādi. Ir dienas, kad šķiet – ne dienu ilgāk ar šo cilvēku, un tad pēc pāris dienām tu no sirds vari teikt, cik ļoti šo cilvēku mīli. Abi ar Agnesi ik pa laikam šo izrunājam un par to pasmaidām. Cieņa. To mums vecmāmiņa Aleksandra novēlēja kāzās. Man šis vēlējums ļoti palicis atmiņā, jo tieši cieņa krīzes situācijās palīdz tomēr mēģināt saprast otru. Vai atrast sevī ekstra pacietību tikt pāri krīzes situācijai. Ik pa laikam notiek tā, ka šķiet – tūlīt tas vadzis lūzīs, nav variantu. Pat ne vadzis – pacietības mats! Bet tas iztur, un laiks ir kā palīgs. Pagājušas trīs dienas, un situācija sakārtojas, un vienkārši ir… tik labi. Arī lūgšanas ir ļoti spēcīgs palīgs.

Tu kļūsti aizvien izlēmīgāks. Ātrāk pieņem lēmumus. Un arī vairs sevišķi nebaidies kļūdīties. Nu nošaus garām – nošaus, kas tad tur. Nākamreiz zinās, kā vajag.

Ja tu klausies manas dziesmas tikai tāpēc, ka liekos tev smuks, tad tas agri vai vēlu sabruks, jo kādu dienu es būšu vecs un bez zobiem.

Manī šobrīd sadzīvo uzreiz divi. Tāds labi paēdis runčuks, kurš uzaudzējis sev puncīti un murrā piesaulītē – ai, ko tur, viss ir labi. Un velosipēdists, kurš zina: visas impērijas sabruka, jo sāka pārlieku labi dzīvot. Jāturas, jāmin pedāļi. Jāsaglabā draivs.