(..) cieņa pret otru cilvēku ir daudz svarīgāka nekā mīlestība. Ja tu nevari dabūt visu (un parasti arī nevar!), mīlestība nebūtu jānostāda kā priekšnosacījums – var nebūt mīlestība, tā var «beigties», bet var būt cieņa un to var saglabāt.

Ja sieva un vīrs viens otru ciena, tas ir stāsts par trim istabām – viena mums ir kopēja, bet ir arī katram sava, autonoma telpa. Laulībā nav jābūt visam kopējam! Svarīga ir kopēja sadarbība par to, lai tās trīs istabas būtu, svarīgs ir darbs pie tā, lai būtu mīlestība, labs sekss, sadarbība bērnu audzināšanā – tā ir īstā realitāte, nevis kaut kāds egoistisks hedonisms. Mīlu, tad nemīlu…

Bieži cilvēki ir pārliecināti, ka mīlestība ir laulības priekšnosacījums, nevis laulības uzdevums. Tas nozīmē: ja reiz mīlestība ir priekšnosacījums, tad loģiski – kad tās vairs «nav», kad esam to pazaudējuši vai mums vismaz tā šķiet, mēs drīkstam šķirties! Tas ir greizs priekšstats. Mīlestība un sekss ir tas, kas laulībā ir jāizveido, tas ir divu pieaugušo uzdevums.

Šķiršanos es bieži redzu kā kultūras nobrukumu, kā senāku attīstības slāņu izlaušanos, kā mežonības izlaušanos. Un man ir gan smieklīgi, gan apnicīgi klausīties, kā cilvēki šķiršanos saista ar mīlestību un nemīlestību, ar attiecībām, kuras sākoties un beidzoties, kuri runā tikai par divu pieaugušo attiecībām un interesēm, kuri neredz bērnu intereses, neredz norises savā dzimtas kokā.

Sistēma ir stabila, ja ir līdzsvars starp ņemšanu un došanu. Kādreiz sievietei ir jāizraudas vīram uz pleca un jābūt meitas lomā, un citreiz viņai ir jāpārslēdzas un jākļūst par medmāsu, kad vīram ir plosts. Tad viņai ir jādod. Ja pārī ņemšana un došana būs apmēram līdzsvarā, tad viņi turēsies kopā.